Vēsturiskais tēls

Senajā Grieķijā pilsētas aizsardzību simboliski nodrošināja koka dievietes Pallādas Atēnas statuete, kas, pēc leģendas, bija pārnesta no Trojas. Vēlāk vārdu pallādijs sāka lietot attēliem vai reljefiem, kuriem piedēvēja aizsargfunkciju. Metāla reljefs ar Jaunavu Mariju un Bērnu Jēzu, kas pēc nostāsta ceļojis no sv. Metodija caur sv. Ludmilu līdz sv. Vāclavam, tika godāts kā priekšmets ar īpašu aizsargājošu spēku, un par to sāka runāt kā par Bohēmijas zemes pallādiju. Tas kļuva par paraugu virknei gotisko attēlu, pie kuriem pieder arī Svētā Vīta Madonna. Tās uzticama kopija, gleznota temperā uz trim ar kaņepju audeklu pārklātiem Alpu priedes dēļiem, piederēja arī dārgakmeņu slīpētājam Dionysio Miseroni. Attēls bija izlikts pie viņa nama Vecpilsētas laukuma un Železná ielas stūrī, un zviedru aplenkuma laikā 1648. gadā prāgieši tā priekšā lūdza par pilsētas glābšanu. Birģermeistars Mikuláš František Turek ze Strumfeldu a Rosenthalu to tad nesa gar mūriem un uz Kārļa tilta, lai iedrošinātu aizstāvjus. Pēc miera noslēgšanas prāgieši savu uzvaru piedēvēja Jaunavas Marijas aizlūgumiem.

Kolonna tika uzcelta 1650.–1652. gadā ar imperatora Ferdinanda III. atbalstu, kurš to uzskatīja par votīvu dāvanu par "pilsētas aizstāvēšanu un atbrīvošanu". Skulpturālo rotājumu vadīja Jans Jiří Bendls, pirmais lielais čehu baroka tēlnieks, kura darbi pieder pie senākajiem baroka veidojumiem Čehijas zemēs. Šī kolonna bija arī pirmā Marijas kolonna Bohēmijā. Ar to tika panākta atzīmējama materiālu risinājuma inovācija: tā kļuva par pirmo Marijas kolonnu Eiropā, kuras viss skulpturālais rotājums ir veidots no smilšakmens, nevis no bronzas vai marmora, kā to bija pieņemts.

Cik ātri un ar kādu nopietnību celtniecība tika uzsākta, liecina ieraksts no 1650. gada 22. aprīļa Prāgas Vecās pilsētas piemiņas grāmatā. Dokuments fiksē pilsētas padomes lēmumu, kas uzdeva Dionýsam Misseroni, ievērojamam karalisko kolekciju pārzinim, pārraudzīt celtniecību. Pamatakmens tika nolikts jau 1650. gada 26. aprīlī. Ierakstā tieši norādīts, ka kolonna tiek celta kā pateicība par pilsētas glābšanu – tātad ne tikai kā mākslas darbs, bet kā kolektīvās atmiņas un garīgas pateicības izpausme. Attēls, kas saistīts ar lūgumiem par aizstāvošo Prāgas iedzīvotāju dzīvību glābšanu, tika novietots svētajā telpā kolonnas vidū. Šajā ziņā Prāgas Marijas kolonna būtiski atšķiras no vecākajām Marijas kolonnām uz ziemeļiem no Alpiem – Minhenes Marienplatz (1638) un Vīnes Am Hof (1647), kas to Marijas kolonnu vidū ierindo pilnīgi izņēmuma kategorijā.

Prūsijas aplenkuma laikā Prāgai 1757. gadā lielgabala lode trāpīja eņģelim, kas pakļauj velnu, un salauza šo statuju. 19. gadsimtā tās vietu ieņēma mūsdienīgs aizstājējs, kuru gan korintiešu kapiteles nomaiņas laikā tās dēdēšanas dēļ nopietni sabojāja no koka sastatnēm krītošs stars. Repliku statues darbu laikā tās pabeigšanu 2024. gadā aizkavēja plūdi. Kolonna stāvēja Vecpilsētas laukumā 268 gadus, līdz 1918. gada 3. novembrim, kad to nogāza pūlis. Tas pēc tam devās uz Kārļa tiltu ar nodomu Vltavā apgāzt arī tur esošās skulptūras, taču bruņotā sardze to novērsa. Izsludinātās republikas pirmo dienu noskaņojums bija pilns eiforijas, bet arī antikatolisku noskaņu. Jau drīz pēc kolonnas nogāšanas radās pirmie centieni to atjaunot, kurus vadīja galvenokārt katoļu organizācijas. Šīs iniciatīvas tomēr cieta neveiksmi, jo pirmās republikas politiskā pārstāvniecība bija stingri noskaņota pret baznīcu, bet sabiedriskā diskusija bija apgrūtināta ar vēsturiskiem mītiem. Šie mīti vēlāk kļuva par komunistiskās pretbaznīcas propagandas pamatu, kas tos vēl vairāk pastiprināja.

Kolonnas atjaunošana 21. gadsimtā būtu bijusi ārkārtīgi sarežģīta arī bez šiem vēsturiskajiem slogiem. Tas prasīja rūpīgu vēsturisko dokumentu un arhīva fotogrāfiju vākšanu, arheoloģisko izpēti, mērījumus un modernus statiskos aprēķinus. Projektētāji un restauratori izmantoja Nacionālā muzeja Lapidārijā glabātos fragmentus, vecus zīmējumus, aprakstus un vēsturiskās fotogrāfijas. Katra detaļa bija jārekonstruē ar maksimālu ticamību – no proporcijām līdz virsmas struktūrai. Modernās tehnoloģijas ļāva atrast piemērotu aizvietotāju oriģinālajam smilšakmenim no izzudušām akmeņlauztuvēm, bet tradicionālais akmeņkaļu un tēlnieku amata darbs nodrošināja, ka galīgais izskats uzticīgi atbilst baroka oriģinālam.

Marijas kolonna šodien stāv ne tikai kā atgādinājums par baroka dievbijību, bet arī kā liecinieks tās dziļajai iesakņotībai Prāgas vēsturē. Tās stāsts apvieno viduslaiku Marijas godbijību, baroka mākslu, 1632., 1648., 1757. un 1918. gada dramatiskos notikumus un centienus atjaunot nacionālo atmiņu, kuru komunistiskā cenzūra vairs neierobežo. Marijas kolonna šodien atkal stāv kā vērtību nepārtrauktības simbols, kas balstās uz grieķu domāšanu, romiešu tiesībām un kristīgo ētiku, kuras pat 20. gadsimta šausmas nespēja pārraut.